Anita Admine

Debesu Cildenā Zvaigzne, Skaistais Sarkanais Persika Zieds...

Saruna ar uzņēmuma „Lan Hua” īpašnieci, Feng Shui praktiķi Lindu Meškovu.

Informācija no Lindas mājas lapas: „Vārdu salikums Feng Shui ir rakstīts Hanyu Pinyin- tā ir ķīniešu valodas romanizācijas metode, lai ar latīņu burtiem izteiktu ķīniešu valodas skaņas. Tā nu ir iegājies, ka latviešu un krievu valodā šo vārdu salikumu ir iesākuši izrunāt kā "fenšui", lai gan patiesībā to izrunā kā "fankšuvei".

Pirmo reizi satiku Lindu pirms diviem gadiem visai lietišķos apstākļos -sieviešu uzņēmēju atbalsta biedrības „Tīne” organizētās lekcijās, kas tika rīkotas ar mērķi iepazīstināt ar uzņēmējdarbības pamatiem sievietes, kuras nolēmušas atgriezties darba tirgū pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, darba zaudējuma vai vienkārši– startēt ar sen lolotu ideju jau kā darba devējas. „Tīnes” izveidotā programma „12 soļi pretim veiksmīgam biznesam” sastāvēja no 12 lekcijām, kuras lasīja dažādu nozaru speciālistes – „Tīnes” biedres un ietvēra visplašāko ar uzņēmējdarbību saistītu jautājumu loku: no nepieciešamajiem dokumentiem uzņēmuma radīšanai līdz grāmatvedībai, tāmēšanai, darba drošības un citiem personiski man līdz šim nesaprotamiem jautājumiem. Man atklājās vesela paralēlā pasaule- šoreiz saistīta ar uzņēmējdarbību, jo tā nu bija izveidojies, ka par pančakarmu, prakriti, vipasanu un, teiksim, Vastušastru man bija pilnīgāks priekšstats kā par grāmatvedības uzskaiti.

Paradoksāli, bet kad uzzināju, ka Lindas lekciju par fenšui nedzirdēšu, jo uz dažām dienām steidzami bija jāaizbrauc no Rīgas, tad nemaz nebēdāju, lai gan lekcija slēpās zem, manuprāt, smalka nosaukuma „Vide, telpa, laiks un cilvēks”, tad lai nu par ko- par to nu gan man bija priekšstats! Nu kā- katra galantērijas preču veikala pārdevēja jums ieteiks, ka naudas maciņam ir jābūt sarkanā krāsā! Maciņam seko bagua kvadrāts, „naudas stūris”, smaidošas resnvēderainas ķīniešu dievības, gleznas ar ūdenskritumu, vēja zvani un citas štučkas, kam jādara dzīve laimīgāka, veselīgāka, pārticīgāka,- tās taču man bija zināmas no galvas, neesmu pirmo dienu pazīstama ar Google! Un tas nekas, ka reizēm tās putrojās savā starpā: labs labu nemaitā! Vienmēr ar smaidu atceros stāstu par savas draudzenes ciemos atnākušo paziņu, kurš izstaigājot visai netradicionālā stilā celto jauno māju, esot uzdevis absolūti lietišķu jautājumu: „Ēēē... jums te viss pēc tās.... ēēē...kamasūtras iekārtots?” „Pēc kā iekārtots?”, viņa pārjautāja. „Nu tu taču saproti, par ko es runāju!” Un jā, skaidrs, ka viņa saprata gan, kāda tieši kamasūtra te bija domāta.

Lotosi fjordos
Šovasar kopā ar „Tīnes” biedrēm man bija iespēja piedalīties pieredzes apmaiņas braucienā pie līdzīga tipa organizācijas Norvēģijā. Kalni, fjordi, Latvijas brūnās govs krāsā nokrāsotie namiņi, brūnais asais siers, Bergenas zivju zupa, brauciens ar jahtām, tradicionālās pankūciņas benzīna uzpildes stacijās un visam pāri skarbā un fascinējošā ziemeļu daile kā visu vienojošs elements. Atpakaļceļā starp apkārtējo skaistumu, norvēģu puses laipnību un perfekto brauciena organizāciju tomēr cauri izlauzās daudzu autobusā pavadīto dienu nogurums un es neapzināti sāku ieklausīties Lindas, kura sēž aiz manis aizmugurējā sēdeklī, sarunās ar blakus sēdētājām.

Linda daudz piemin vārdu „matemātika”, visdažādākajos, tā teikt locījumos- runā par matemātiskiem aprēķiniem, matemātisku kārtību, matemātisku domāšanu. Tiek pieminēti fizikas likumi un loģiskas likumsakarības. Ka mācoties Kanādā pie sava skolotāja Džozefa Jū (Joseph Yu), kuru Linda sauc par Māsteru , gribi negribi ir jādzīvo Sheraton viesnīcā, jo citu viesnīcu turīgo ķīniešu apdzīvotajā piepilsētā gluži vienkārši nav.

Pēc visa spriežot, citas ceļabiedres gan ir apmeklējušas manis pieminēto Lindas lekciju vai Lindas vadītos kursus un viņu jautājumi ir visai specifiski. Linda rāmi atbild. Ka konkrētajam cilvēkam veselības virziens ir Dienvidaustrumi , bet pārējo var atbildēt tikai skatoties kartē. Ka jāskatās, kur atrodas Kalnu zvaigzne un vai kontrolējošais cikls ir labvēlīgs vai nelabvēlīgs. Tiek apspriests aiz loga vīdošo norvēģu mājiņu fenšui: „Jā, šeit, nav labi, ka kalns ir priekšā, labāk būtu, ja aiz muguras, bet šai mājai kreisajā pusē ceļš traucēs attiecībām, jāskatās, kas šeit ir Debesu Aizgādnis....” Nū, apmēram tā, bet tas jau manā interpretācijā un īsumā, bet vispār uz šiem jautājumiem atbildot Četru Pīlāru metode.

Lēnām iemiegu un sapnī redzu milzīgu Šeratonu kalnainā apvidū uz četriem tādiem kā pīlāriem, tādām kā kolonnām..., kuram apkārt plešas latviešu guļbūvju ciematiņš, bet pie katras mājiņas dīķītis- pilns lotosa ziedu....

Konsultācija
Pamostos ar skaidru domu izurbties cauri tiem pīlāriem, lai tur vai kas. Protams, ka mani nemudināja žurnālistiskas dabas interese vai ne ar ko nepiesegta ziņkārība vien. Kaut kādā veidā „nosēdās” sirdī Lindas sarunas maniere, metafiziskā pieeja apvienojumā ar matemātisku aprēķinu klātesamību, kuru pieminēšana vien cilvēkam, kurš ar mokām izdzīvoja līdz algebras stundas beigām, izsauca zināmu bijību un manis pašas neatliekamā vajadzība – katram dzīvē atradīsies vismaz viena lieta, kuru viņš mēģina risināt ar visu iespējamo metožu, tehniku un skolu palīdzību. Tad kāpēc gan nemēģināt šo?

Varētu teikt, ka es Lindu ievēroju tikai ar šo brīdi, man pat sāka likties, ka saskatu viņas vaibstos kaut ko austrumniecisku, ko tajā brīdī norakstīju uz savas fantāzijas rēķina. Tā kā sejas ovālā, tā kā acīs iezīmējas kaut kas slīps...

Tālākā komunikācija jau risinājās ar interneta palīdzību: vajadzēja atsūtīt istabas plānu, projektu un visu tajā dzīvojošo personu datus- nekādu problēmu.

Toties Lindas atsūtītais teksts ar gatavo istabu gan vairāk atgādināja ķīniešu heksagrammu I Czin skaidrojumus: ”Jebkurš Stumbrs vai Zars no pamatkartes var savienoties ar Perioda vai ārējā laika Stumbriem vai Zariem, veidojot kombinācijas, kas maina kartes līdzsvaru”... Nelieli virsraksti virs rindkopas garuma tekstiem: Radikālās Izpausmes, Draudzīgās Paralēles, Nepiemēroti Resursi un, o! -šis man patīk uzreiz- Persika Zieds pie Dīķa, jo sasaucas ar manu sapni. Sasaukties sasaucās, tomēr diemžēl, pat sasprindzinot visus savus pelēkās vielas resursus, pēc pastāvīgas iedziļināšanās tekstā, nespēju saskatīt tanī neko vairāk par poēziju.

Mēs tiekamies nelielā Lindas izvēlētā kafejnīcā netālu no Ziedoņdārza, pie kura atrodas Lindas birojs.
Bija arī manis gaidītā konkrētība, tikai, protams, pilnīgi ne tāda, uz kādu biju cerējusi; lai sasniegtu man vēlamo rezultātu, vienai istabas sienai jābūt pelēkās vai brūnas krāsas toņos ieturētai, otrai zaļganos – ardievu krāsainās Ejjfinger tapetes! Žalūzijām arī jābūt zaļām,- ok, ar to es vēl varu samierināties, bet toties gultas galvgalim jāatrodas projekta zīmējumam pilnīgi pretējā pusē. Un zaļie paklāji? „Ne-kā-dā gadījumā”, noteikti saka Linda.

Izmisusi skatos izdrukātajās lapās ar sarkani-zili-zaļi-dzelteniem kvadrātiņiem, raibiem „pīrāgiem” un mēģinu tos integrēt savā pasaules ainā. Acīmredzot jautājums manas acīs ir tik liels, ka kļuvis saredzams. Kā vispār var ienākt prātā ar ko tādu nodarboties?
„Neuztraucies”, saka Linda,” tūliņ es visu paskaidrošu.”

Meitene no Zelta Raga līča
„Jāsaka tā, ka man šī interese par netipisko un, teiksim, okulto un ezotēro, ir bijusi jau no pusaudžu vecuma. Iespējams arī tāpēc, ka esmu Tālajos Austrumos dzimusi un tādai interesei būtu jābūt predisponētai. Tajā laikā Latvijā nebija pieejams nekas par fenšui, bet es sekoju savam instinktam- darīt to, ko liek impulsi, jo esmu vienmēr uzskatījusi, ka cilvēka prāts nevar izgudrot to, ko viņam vajag. Daudz vienkāršāk ir uzticēties instinktiem, jo ar instinktu palīdzību mēs aptveram daudz plašāku informācijas apjomu, bet prātā ir tikai tas, ko esam paši tajā ielikuši. Pie fenšui es nonācu caur vairākiem dzīves pagriezieniem- man pēkšņi atnāca doma, ka jāmācās angļu valoda. Sacīts-darīts. Iestājos universitātē un mācījos angļu valodu, lai gan no sākuma man gāja ļoti smagi. Cik gados? Toreiz man bija 27. Pēc gada atcerējos, ka man taču bērnībā bija sapnis mācīties par interjera dizaineri, bet tā kā ģimenē bija pieņemts, ka esmu eksakta meitene un man vajadzētu vai nu karjeru veidot bioloģijā, medicīnā vai tamlīdzīgā jomā, tad mana jaunības dienu vēlme nodarboties ar mākslu īsti netika akceptēta. Bet pēkšņi šis sapnis sāka piepildīties: tā kā uz to brīdi angļu valodu jau mācēju, tad atradu tālmācības studijas interjera dizaina skolā Ņujorkā- pieteicos un sāku mācīties. Beidzot mana vēlme tika piepildīta! Nedaudz vēlāk caur šo ārzemju vidi, caur amerikāņu modi, kur „katrs pats sev fenšujists” , es atradu šīs mācības, kur parādījās gan interjera dizains, gan zināmā mērā tika iekļauta mana interese par ezotēro. Jau tajā brīdī, kad es par šo tēmu uzzināju, tad sapratu, ka tā ir manējā, jo mana īstā tēma patiesībā nebija nedz angļu valoda, nedz interjera dizains, nedz tīra ezotērika. Sanāk, ka caur tādu apli esmu nonākusi šeit.”

„Bet kā tas gadījās, ka piedzimi Austrumos?” , jautāju Lindai. „Mani vecāki aizbrauca strādāt. Manī vienmēr ir bijusi sajūta, ka tieši tam apstāklim, ka esmu piedzimusi Vladivostokā, ir bijusi nozīme tajā, ka man vieglāk bijis saprast lietu filozofisko pusi. Tā teritorija agrāk, pirms Krievija pārņēma šo apgabalu un nosauca par "vladei vostokom"- valdi pār Austrumiem, jo šis gabals nodrošināja pieeju pie jūras; pārskatāmā pagātnē, līdz 1860-tajiem gadiem ir bijusi Ķīnas pakļautībā un saucās par Jūras gurķu klintīm. Nemaz ne tik mežonīgi sen. Un tāpēc liekas, ka tieši piedzimšana šajā noteiktajā vietā arī radījusi man tādu iespaidu, ka fenšui ir kaut kas ārkārtīgi elementārs. Pašai liekas, ka tas ir tik loģiski, tik vienkārši. Bet katru gadu man ir jauni studenti un nezin kāpēc viņiem tā neliekas.” Ahā, tad ir pat tādi, kas gatavi ziedot savu laiku, lai šai- šoreiz burtiskā nozīmē- ķīniešu ābecei urbtos cauri. Jautāju, kādi ceļi atved pie Lindas studentus. „Ļoti interesanti, un pilnīgi noteikti darbojas kaut kāds filtrs- kuriem ir jānokļūst un kuriem nē. Jo ne visiem, kuri ir izdomājuši, ka viņiem pie manis ir jāmācās, tas izdodas. Daudzi cilvēki nāk ar vēlmi sakārtot mājvietu gan sev, gan tuviniekiem. Daudzi nāk ar domu, ka viņi varēs praktizēt, jo šī niša Latvijā praktiski ir brīva. Bet no 2003. gada, kopš apmācu cilvēkus, varētu teikt, ka faktiski tikai viens cilvēks to dara, jo viss atduras pret to, ka ir milzīga atbildības sajūta, kas sabaida cilvēku. Jo viņš ļoti labi apzinās, cik ļoti ir atbildīgs par konkrētās ģimenes turpmāko labklājību, naudu, un citām eksistenciāli svarīgām lietām. Ka viss vienā brīdī ir viņa rokās, vienā momentā. Vara ir ļoti laba līdz tam laikam, kad saproti, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības. Ja viņš kādā posmā kļūdīsies un nesarēķinās vai neinterpretēs kā nākas, neizvēlēsies labāko risinājumu šai konkrētajai ģimenei, tad ietekmēs ar to Visuma parametrus. Ar to, ka nezināja, vai nesaprata, vai palaida garām...Tas nobaida cilvēkus.

Fenšui
Man jāatzīstas, ka tikšanās ar Lindu zināmā mērā sagrāva manas noteikta veida ilūzijas, jo izrādījās, ka visi mani priekšstati par fenšui nemaz neatbilst tam, ko tas, tā teikt, dabā nozīmē. Jo mans virspusējais priekšstats, kas lielā mērā ir radīts ar masu mēdiju palīdzību, nemaz neatbilst īstenībai. Jo kā daudzi cilvēki, visus vienkāršotus paskaidrojumus, kas interpretē grūti izprotamas lietas, pieņemu kā aksiomu, īpaši neiedziļinoties detaļās. Tāpēc man loģisks šķita jautājums, kas tad ir tas īstais un patiesais Feng Shui? Šķiet, ka Lindai uz šo ir nācies atbildēt samērā bieži un tas esot saistīts ar to, ka jebkuras nopietnas un efektīvas zināšanas tiek rūpīgi slēptas, tas ir iemesls, kā dēļ nāk gaismā daļēji patiesās zināšanas: lai cilvēkus atturētu no patiesības noskaidrošanas, lai tie „nelīstu” iekšā kur nevajag. Tas bijis ķīniešiem raksturīgi, sākot no tā laika, kad Ķīnu devās pētīt jezuītu mūki un viņi redzēja, ka eksistē senā zinātne ģeomantija un ļoti gribēja saprast tās principus. Un jau tajos laikos ķīnieši deva informāciju tikai pa pusei, kuru nemaz nevar salikt kopā, nezinot kopainu. Ok, cilvēkiem ir interese- ķīnieši iedod kaut kādas sastāvdaļas, bet tik un tā nevar neko saprast. Tāpēc šos skaidrojumus neviens atklāti un plaši nekad neesot publicējis.

„Un tomēr”, tincinu,” ja mēs runājam par to, ko publicēja: uztaisot ekspresaptauju pie šīs kafejnīcas, kurā mēs sēžam un uzrunājot garāmgājējus ar jautājumu : „Ko jūs zināt par fenšui?”- visi zinās visu. Nu, piemēram, ka spoguli nedrīkst karināt pretī ieejas durvīm- enerģija aizskries projām. Ka makam ir jābūt sarkanam, nedrīkst būt asiem stūriem un visur jākarājas vēja zvaniem. Vienvārdsakot,- visam jāizskatās kā fenšui veikaliņā!”

Linda apstiprina, ka šis priekšstats radās pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad izveicīgs vīrs vārdā Tomass Lin Juns (Thomas Lin Yun) izlēma, ka būtu labi ieviest savu fenšui. Iespējams, ka viņš pārzināja arī senos principus, bet līdz ar to, ka viņš dzīvoja Amerikā, laikā, kad sākās ezotērais uzplaukums, palielinājās arī cilvēku interese par okultām lietām, kas sāka izvērsties plašumā. Un tas viss ir labs produkts, ko var ātri pārdot. Lai pastiprinātu interesi, viņš aprobēja sistēmu, kurā tika ārkārtīgi novienkāršotas sarežģītas lietas. Piemēram, amerikāņiem likās grūti lietot kompasu, lai rēķinātu grādus- jau viena būtiska tēma šādā veidā tiek atmesta. Mājas centru arī tikpat sarežģīti noteikt, vajadzīgas iemaņas. Un principā tas, ko viņš izdarīja- paņēma no labas, pietiekami komplicētas sistēmas visas svarīgākās sastāvdaļas un novienkāršoja līdz tādam līmenim, ka tas zaudēja jebkādu jēgu. Nevis atrod centru, bet sadala telpu deviņos kvadrātos- jo tā ir vienkāršāk. Un to katrs amerikānis var izdarīt. Un lai nebūtu problēmu ar debespusēm, šo kvadrātu nodefinē noteiktā vienkāršā sistēmā.

Lai pierādītu to praksē, uz labu laimi citēju Lindai pirmos iegūglētos rezultātus par šo tēmu: „Ja nostāsieties ieejas durvīs ar skatu uz iekšpusi, tad noskaidrosiet, ka mājas kreisais tālākais stūris ir atbildīgs par materiālo labklājību visā mājā”. „Nu redzi,” es turpinu ar zināmu jautrību, „raugoties no tavu zināšanu skatupunkta, cik lielu atbildību mēs tam stūrim varam uzlikt?” Linda: „Šeit ir vēl labāks moments- ja vīrs un sieva dzīvo vienā mājā un katrs lieto savas durvis, tad katrs ir tiesīgs zīmēt savu enerģijas karti, jo atkarībā no tā, kuras durtiņas izmanto, bagātības stūris atradīsies citā vietā, lai arī viņi dzīvo vienā mājā. Tas ir tas augstākais absurds – šis Tantriskā Budisma Melnās Sektas fenšui virziens! Principā tas ir izveidots uz senas bāzes, tā ir ļoti vienkārša metode, tā ir saucamā Astoņu Dzīves Vēlmju skola- kur noteikta debess puse atbild par noteiktām svarīgām lietām cilvēka dzīvē. Un tur tiešām ir viena debess puse, kas atbild par bērniem, viena par laulību, viena par bagātību- tāda metode pastāv, un tā ir statiska. Bet šis cilvēks atmeta debess puses kā tādas vispār.

Prātā ienāk samērā izplatīta aina: „Vienvārdsakot, ja vīrs guļ uz dīvāna, lieto alkoholu un nestrādā, tad par to, ka mājās nav labklājības, atbild kreisais...” Linda ar smaidu pielabo: „... kreisais tālākais stūris.” Un piebilst: „Bet ja vēl tur stāv miskaste vai suns guļ, tad principā viss ir slikti... Bieži vien cilvēki vēlmē pēc naudas burtiski un akli pieņem šos padomus un nevienam neliekas neloģiski, ka visas mājas nevar būt vienādas, jo viss ir ļoti elementāri- ieliec noteiktās vietās noteiktus talismanus- monētas, teiksim, novieto tās stūrī un principā tev vairāk nekas nav jādara. Šī metode savas vienkāršības dēļ kļuva megapopulāra, jo Tomass Lin Juns ņēma daudz skolnieku un katru mācību kursa laikā iedvesmoja, ka ikviens no viņiem var iet un rakstīt grāmatas un dalīties ar šo informāciju. Jo grāmatas sāka publicēt tikai viņa mācekļi vai sekotāji- nopietni meistari zināšanas uz āru nedod. Tas būtu līdzīgi, ka kāds neiroķirurgs būtu uzrakstījis rokasgrāmatu „Īsie, slepenie knifiņi smadzeņu neiroķirurģijā”- tādas nav, jo šādu sarežģītu procesu nav iespējams aprakstīt tādā veidā, tas ir pārāk specifiski. Jā, tā ir prakse un noteiktas zināšanas, kuras nav domātas publikai, nav domātas tādai ikdienas izmantošanai. Tāpēc, ka nevar to darīt šīs sistēmas efektivitātes dēļ: viena nepareiza kustība- un tā ir koķetērija ar Universu jebkurā gadījumā, un tāpēc sistēma „katrs pats sev fenšujists” īsti nedarbosies. Harmonijas meklējumos- jā: ar mērķi sakārtot istabu, teiksim, novācot visu lieko, novācot to, kas nepatīk- to katrs var izdarīt. Bet tas gan nav fenšui, tā vienkārši ir harmonijas radīšana mājā.

Savulaik es veltīju veselu gadu sava laika, lai saprastu, no kurienes viss šis ritenis sāka griezties un bija svarīgi saprast, kāpēc šīs grāmatas bieži vien nonāk pretrunās viena ar otru. Veselu gadu es pirku visu pēc kārtas, kas tajā laikā bija pieejams, pasūtīju no amazon.com, no Krievijas un izskatot vienu tēmu caur padsmit grāmatām, nonācu pie tā, ka sapratu- viņi raksta cits no cita, bet lai nebūtu autortiesību pārkāpumu, katrs nākamais autors pieraksta kādu teikumu arī no sevis klāt. Un to lieliski var redzēt- kurš no kura raksta un kādā tieši secībā. Ja viens ir minējis, ka guļamistabā vajag maksimāli dabiskus toņus, tad nākamais pie šī paša teikuma pieraksta- „ideāli būtu, ja tos izvēlētos noteiktās cilvēku rases ādas krāsās”. Vai vari iedomāties, kā šis „klusā telefona efekts” aiziet tālāk?” Un viss beidzas ar melnu guļamistabu Āfrikā?

 Pods, laiks un galda stūris
„Jā”, smejas Linda, „sanāk, ka jā. Tāpat ir ar visiem šiem pieņēmumiem. Lai gan Tomasam Lin Junam ir ķīniešu izcelsme un pieņemu, ka viņš zināja arī Ķīnas vēsturi, tomēr nesaprotu iemeslu, kāpēc šī tēma vispār tika izmesta ārā un tik brutāli tika pārlikta uz mūsdienu arhitektūru, ka tas neiztur nekādu kritiku. Jo tas pats slavenais poda princips...”

Te nenoturos: „O, pods ir viena no mīļākajām tēmām latviešu fenšui, pat strādnieks, kas betonēja grīdu manā vannas istabā, ieteica, ka visi tagad podus liekot „vairāk pa labi un vāks jātur ciet”! „Jā”, smaida Linda, „visās fenšui grāmatās raksta, ka atvērts poda vāks nozīmē naudas zaudējumu”. Zināma jēga tanī visā ir, jo vēsturiski tualete Ķīnā ir saistīta ar bagātības zaudēšanu. Tomēr, pirmkārt, jāatceras, ka ķīniešu civilizācijas pirmsākumos pods ķīniešiem tāpat kā mūsu sausās tualetes – vienmēr atradās mājas ārpusē. Stingri. Līdz ar to klasiskajā fenšui nevar būt uzstādījuma, ka tualetei jāatrodas vai nav jāatrodas kādā noteiktā mājas vietā. Tad vēl jāatceras, ka mājā dzīvoja vismaz 3 paaudzes, tajā bija arī lopi un darbnīcas- viss bija kopā. Bet tā kā pods vienmēr bija ārā- ja cilvēks saaukstējās vai tualetē bija antisanitāri apstākļi un pēc tās apmeklējuma dabūja kādu bacili, cilvēks zaudēja naudu gan - neejot uz darbu un negūstot ienākumus, bet maksājot dakterim par zālēm, zaudēja naudu dubultā”.

Un te nu nauda aiziet podā ... „Jā, tieši tā, es klientiem vienmēr saku, pēc tam, kad viņi man ir uzdevuši šo sakrālo jautājumu, vai pods ir saistīts ar naudu. Es saku- jā. Ja jums ir tādi apstākļi, ka jūs varat dabūt dizentēriju un saindēšanos, tad jūs viennozīmīgi zaudēsiet naudu- tas tad arī ir vienīgais veids kā to izdarīt. Un principā citas saiknes nav. ”

Tā, tā, vēlreiz no šīs vietas un lielākiem burtiem: pārjautāju, vai esmu pareizi sapratusi, ka no Lindas teiktā izriet : ja pods atrodas naudas sektorā, ir vaļā un tur dienu un nakti tek ūdens, tad...lai tek.

„Nē, var teikt, ka būs liels ūdens rēķins. Jo redz, naudas sektors kā tāds nemaz nepastāv: ne visās mājās un ne kreisajā tālākajā stūrī, jo modernā fenšui metode ir ļoti vienkārša. Viņi pieņem to, ka ja mājā ir kāds slikts stūris, tad tas ir tāds mūžīgi mūžos. Principā nopietnās metodes, kas ietver sevī laika maiņu, norāda uz to, ka viena un tā pati māja dažādos laika periodos maina savas īpašības.

Tāpat kā jebkurš priekšmets dabā: koks nav identisks visu laiku- pavasarī tam ir viena kvalitāte, vasarā- cita, ziemā koks ir guļošā stāvoklī un bez lapām. Tas visu laiku transformējas. ”Kā periodi ķīniešu kalendārā ik pēc noteikta laika, atceros kaut ko pa ausu galam dzirdētu. „Jā,” apstiprina Linda, „ik pa 20 gadiem notiek transformācija. Kāpēc nevar būt viena māja visu laiku laba vai slikta? Jo tā visu laiku mainās- laiks mainās, gadalaiks mainās, mainās visas kustības. Un tāpēc nav sliktu vai labu māju- visas īpašības pastāv noteiktu laika posmu.”

Skaļi domāju: „Otru reizi vienā un tajā pašā upē...” Linda turpina: „...neiekāpsi.” Pilnīgi noteikti. Protams, nevar teikt, ka pilnīgi viss šajās fenšui grāmatas ir nepareizs! Spogulis pretī ieejas durvīm var elementāri sabaidīt cilvēku. Sēdēšana pret stūri tiešām ietekmē mūs fiziski, veidojas asa plakne, sensitīvi cilvēki to jūt – viņi nesēž pret stūri, turas tālāk”. Jā, es atceros, ka laukos vecmāmiņas vienmēr norādīja, ka nevar sēdēt pret galda stūri- vīru nedabūs. „Jā”, Linda apstiprina, „ jo būs enerģijas trieciens pa vēderu. Tā plūst gar plaknes malu, stūra punktā saduras un veido lielāku triecienu kā no taisnas vai noapaļotas virsmas. Mūsu tautas senās zināšanas arī to vēsta, vienkārši ir tas moments, ka mēs pa vidu esam zaudējuši skaidrojošo posmu un tāpēc daudz kas tiek uztverts kā māņticība.” Vai tas nozīmē, ka visiem stūriem mājās jābūt noapaļotiem?

„Tām vietām, kurās ilgstoši sēž vai guļ, lai nekur asie plaknes stūri nesaduras, gan vajadzētu kaut ko uzlikt virsū, jo tiklīdz stūri nav redzami, tad tiem arī nav ietekmes. Šo tēzi ļoti labi var pārbaudīt, ja pret sienas stūri noliek telpaugu. Aptuveni pēc 3-4 mēnešiem vietā, kas būs tieši pret stūri, nebūs neviena jauna dzinuma. Bet 2 gadu laikā, ja telpaugs netiks kustināts, tad to noņemot nost, būs skaists iegriezums. Tas ir pārbaudīts”.

Meistars Jū
Bilstu, ka ne tikai tam vien, ka maz cilvēku ir pētījuši avotus, ir bijusi nozīme, tā vien liekas, ka šī problēma saistīta ar „pazušanu tulkojumā”, ar to, ka oriģinālo tekstu ķīniešu valodā, ir grūti salīdzināt ar indoeiropiešu valodām, no kurām vēl ir iespējams iztulkot vairāk vai mazāk tuvu tekstam . Bet viss, kas saistīts ar ķīniešu valodu, ir saistīts ar interpretāciju.

Linda piekrīt: „Pilnīgi noteikti, tāpēc vislabākais variants ir atrast Skolotāju, kuram obligāti nav jābūt ķīnietim, bet viņam ir jāzina ķīniešu valoda un jāpārzina simbolu sistēma. Jo savulaik mums bija interesanta diskusija. Tā kā es mācos starptautiskā vidē, bija jautājums par to, ka katram fenšujistam būtu jāprot ķīniešu valoda, lai varētu lasīt grāmatas, kuras ir pieejamas interesentiem. Un tad mūsu Skolotājs uzskatāmi nodemonstrēja, ka ķīniešu valodas zināšanai te nav tik lielas nozīmes, ka ar valodu vien nepietiek, jo vajadzīga ir ķīniešu kultūras dziļa pārzināšana. Protams, mēs viņam tā uzreiz nenoticējām, bet viņš mums iedeva senu tekstu, kas saucas „Vecā zvejnieka dziesma”, fenšui pamatlikumi, kas ir uzrakstīti, protams hieroglifos. Un ļoti labi, precīzi pārtulkoti angļu valodā. No tā nebija absolūti nekādas jēgas, jo visi likumi sakodēti kā tādā dzejolī! Piemēram, „ja uz ceļa satiekas divi, Austrumos atveras tūkstoš lotosu ziedi”. Poētisks teksts, dabas ainavu apraksti, - viss ļoti smuki...Bet saprotams nav ne vārda”.

Šo sajūtu es varu labi izprotu, jo līdzīgi jutos, kad pati saņēmu Lindas sagatavoto fenšui karti savai istabai .”Toties viegli var iedomāties tos tūkstoš lotosa ziedus...”, sapņaini saku.

„Jā,” Linda apstiprina „bet nav ne mazākas jēgas par to, kā mēs to varam pielietot. Viņš mums sniedza paskaidrojumus par katru rindiņu, ka, lūk, te mums ir un jan, kas ir saistīts ar to, ka visa kustība sākas Austrumos... Viņš katru rindu tādā veidā mums mutē ielēja, paskaidrojot to, ka tajos laikos ar šo tēlu apzīmēja šo terminu, bet ar to tēlu- pavisam citu. Un tā veidojas pavisam cits stāsts. Protams, teksts ir visiem pieejams, tā nebūt nav problēma, atrast šīs senās grāmatas! Tikai izlasīt nav iespējams, jo vajadzīgs cilvēks, kas pārzina simbolus. Tad, kad viņš visu izskaidroja priekšā, es sapratu, cik fantastiski skaista ir šī fenšui ābece un bez Skolotāja to principā nav iespējams izprast. Džozefs Jū pats ir no Honkongas un man viņā visvairāk patīk veids, kā viņš darbojas -citādāk kā fenšui izplatās visur citur: caur mistiskiem spēkiem, caur netveramo, caur talismaniem un citiem placebo efektiem. Viņš ir matemātiķis un pie fenšui tēmas nonācis nejauši- viņš bija matemātikas profesors Honkongas Universitātē. Bet tad, kad viņš pats vēl mācījās, reiz nejauši uzsāka debates par matemātiku ar blakus mājā dzīvojošo fenšui meistaru. Tikai tad, kad viņš saprata, cik tur iekšā daudz matemātikas, fenšui ieinteresēja viņu jau kā zinātnieku. Viņš sāka saprast šos Visuma musturus un izņēmuma kārtā Meistars paņēma viņu par savu mācekli. Arī mēs, viņa studenti, tikām nopietni vētīti, jo piesakoties pie Māstera kā skolniekam ir jānosauc savi dzimšanas dati, tas ir obligāti. Darbojas arī, tā teikt, dabiskās atlases princips: lai kontrolētu studentu plūsmu, kas tiek klātienē - cenas ir pietiekami augstas, visādā ziņā, lai cilvēks padomātu, vai šīs mācības tiešām ir ļoti vajadzīgas. Meistars Džozefs Jū pats sāka mācīties, raugoties caur precizitātes prizmu, un, redzot kā tas darbojas, ieinteresējās, sāka pārbaudīt, pētīt, eksperimentēt un nonāca pie rezultātiem. Tāpēc viņš arī mums - saviem studentiem, māca matemātisko pusi- ar to pilnīgi pietiek. Tikai Visuma matemātika apakšā- un nekādu nejaušību! Tieši tāpat kā visā pasaulē- raugoties ārā pa logu, mums nav jāzīlē, kāds ārā gadalaiks. Ar šīs sistēmas palīdzību var pat prognozēt laika apstākļus noteiktos periodos. Ārkārtīgi precīzi- visi planetārie cikli, visa kustība Visumā, viss notiek noteiktā secībā un tas, ko fenšui izmanto: ņem kopiju no šīs kārtības un liek mikrolīmenī. Šeit darbojas tas pats hologrāfiskais princips- gabaliņš satur informāciju par visu kopumu. Tas ir holiskais pasaules uzskats”.

Cilvēks un vide
Pati gan esmu visai skeptiska attiecībā uz laika apstākļu prognozēšanu, jo pietiek atskatīties uz pagājušo vasaru, kāda tā bija- spīdēja saule, pēc pusstundas lija lietus, vējš milzīgs, pēc brīža pilnīgi skaidras debesis. Saku Lindai, ka, manuprāt, tas tomēr saistīts ar klimata izmaiņām, kuras lielākā vai mazākā veidā ietekmējis cilvēks pats. Atļaujos paust savu neizpratni, vai nu tiešām pirms 4000 gadiem ķīnieši varēja iedomāties, ka cilvēka ietekme uz dabu būs tik liela kā pašreiz. Vai arī viņi bijuši tik viedi, ka savos 1000 lotosos ierēķinājuši arī tehnogēno ietekmi?

Linda pacietīgi skaidro, ka: „Visi faktori kā puzlē tiek likti kopā, to visu ņem vērā, nosacīti viss fenšui sastāv no daudziem attēliem, un cilvēka rīcību vienmēr var likt tam visam klāt, bet cilvēkam ir izvēle. Patiesībā es domāju, ka neviens ķīnietis nevarēja iedomāties, ka mūsdienu cilvēki ir savā attīstībā tik ļoti gājuši uz priekšu, ka izmantojot savas spējas, tik daudz ko spēs ietekmēt. Jo laiks pats par sevi ir bezkaislīgs.”

Sarunas ievirze par globālām pārmaiņām, mani dara nedaudz trauksmainu, jo ir neizpratne par to, kā šie principi ir samērojami ar visai neprognozējamiem mūsdienu apstākļiem. Bet Linda ir nesatricināma: „Kamēr planēta kustas, viss šis ritms ir principā tajā formulā iekļauts, protams, fenšui ir atkarīgs arī no magnētiskā savērsuma, bet magnētiskie poli mainās, te arī tas ir ierēķināts laicīgi iekšā. Un to nu gan ķīnieši zināja: ja poli mainīsies, mainīsies enerģētika. Tas, kas notika pirms kāda laika Floridas lidostā, kad nācās pārcelt reisus, jo dēļ polu nobīdes lidmašīnas nevarēja pacelties taisnā līnijā. Tajā brīdī biju mācībās Kanādā un mums ar Džozefu Jū bija diskusija, un viņš teica, ka - jā, mūsdienās tā nianse no fenšui viedokļa ir šāda: ja Māte Daba sāk grozīt polus, tad mājas enerģētika principā mainās, jo tā ir sajūgta ar šo parametru, tāpēc no 1935. gada apmēram par 6 grādiem ir mainījies konkrēti Latvijas savērsums, mēs nevaram izmērīt pēc mūsdienu rādījumiem un apskatīties māju, kāda tā ir bijusi sākumā, kad šis savērsums bija cits. Un, protams, visu laiku ir jāskatās līdzi, - ja mēs māju iekārtojam tagad, tad pēc pieciem gadiem magnētiskās novirzes rezultātā var nākties pārskatīt šo māju, jo tā vibrēs citādi.”

„Jāpārkrāso sienas, jāpārklāj grīdas, jāmaina podi...” , -es smagi nopūšos.

„Ja strauji mainīsies, tad jā, bet tur, kur risinājums ir krāsās, tas nav tik sarežģīti, jo tik un tā kosmētiskais remonts ir jātaisa ik pa laikam, un šobrīd tik strauji šīs izmaiņas nemaz nenotiek. Bet, protams, fenšui izmanto šo laika un telpas metodi- jāskatās līdzi, kas notiek pasaulē ar šo parametru. Tieši tāpat kā lokālās klimatiskās ietekmes: piemēram, cilvēks piedzimst noteiktā platuma joslā- tas nekas, ka viņš ir dzimis uguns mēnesī! Ja tas būs Norvēģijā, tad šī uguns būs daudz vājāka.”

„Tajā pašā laikā ir taču kalnu latvieši ar ugunīgu temperamentu? Un ir atturīgi cilvēki dienvidos, tas neatbilst šiem noteikumiem”, mēģinu strīdēties ar Lindu. „Tas nozīmē, ka viņu personīgajā dzimšanas kartē elementu līdzsvars neatbilst lokālajam temperamentam. Var sakrist tā, ka, piemēram, dienvidos piedzimst cilvēks- viņam dzimšanas kartē ir ārkārtīgi daudz ūdens parametra un viņš augs kluss, maigs un atturīgs. Tieši tāpat var būt Skandināvijā dzimis cilvēks, kura kartē ir ļoti daudz uguns, viņš būs spilgtāks un karstasinīgāks, arī visas šīs lietas tiek ņemtas vērā”.

Lindas pieminētais atturīgais ūdens man atgādināja radio raidījumu par fenšui, kuru noklausījos, pirms gatavojos intervijai ar Lindu. Intervētājs Reimodam Lo (Raymond Lo) – citam slavenam fenšui Meistaram, jautā: „Ir cilvēki, kas baidās no nākotnes, arī viņi strādā šajā četru pīlāru sistēmā, un ir cilvēki, kuri nebaidās. Kādam cilvēku tipam jūs atbilstat?” Tulks iztulko un viņš atbild: „Iņ ūdenim”. Tad intervētājs acīmredzot, vadoties no vēlmes, lai atbilde būtu skaidra arī klausītājiem, vēlreiz uzdod jautājumu, bet Meistars pārjautā: „Baidās par savu nākotni vai pasaules nākotni?” Un intervētājs viņam jautā trešo reizi, burtiski pēc katra vārda paskaidrojot to, ko viņš ir domājis. Jo no rietumnieku puses viss būtu skaidrs: vienkārši jāatbild: tu baidies vai nē. Bet šeit nav nozīmes, ko atbild Meistars, toties skaidri var ieraudzīt to, ko nozīmē, ja cilvēks domā citās kategorijās un vadoties no šīs izpratnes, arī atbild. Viņš nevar piemēroties intervētajam un tikai ar trešo reizi, kad viņam visu paskaidroja, kā saka, lieliem burtiem: tas, kurš baidās, dara to un to, jūtas tā un tā, tad Meistars ieminējās: „Ak, tad tā jūs bijāt domājis!”

Laiks un telpa
Pirms tikšanās ar Lindu zināju, ka tieši šī kafejnīca kā tikšanās vieta nav izvēlēta nejauši: saimnieki ir veiksmīgi likuši lietā interjera dizainera un Lindas sadarbības rezultātu. Ik pa brīdim vēroju cilvēkus, kuri šeit iegriežas, sveicinās ar bārmeni, pasūta ēdienus bez ēdienkartes- ir pamats domāt, ka tie ir pastāvīgie klienti un tirdzniecība iet no rokas, neraugoties uz rīta stundu, kamēr otra kafejnīca turpat netālu, ir praktiski tukša. Šādu ainu bieži nācies novērot Vecrīgā un no klasiskā biznesa viedokļa tam bieži vien nav nekāda izskaidrojuma. Linda piekrīt, ka ne visu nosakot vietas stratēģiskums: „Šeit svarīgākais ir tas, ka ir konkrēta krāsu gamma, tās ir noteikti izvietotas, jo primāri vibrē krāsa.

Pie tam šie aprēķini neizriet no saimnieku dzimšanas datu analīzes, bet no telpas novietojuma pret debespusēm un laika perioda, kurā uzsākta darbība. No tās var saprast, kādā krāsu gammā jāizkrāso katrs sienas fragments. Šajā gadījumā bija diezgan izteikta vajadzība pēc Uguns elementa sākumā, kurš pēc tam maigi pāriet uz Zemes elementu – tas panākams ar minimāliem līdzekļiem, jo galvenais ir efekts, kas jāpanāk. Pēc tam to izvietot dabā ir tīri tehnikas jautājums.

Šajā gadījumā labi iekārtota telpa un tas, vai cilvēkiem patīk šeit atrasties, ir tikai puse no darba. Bet kafejnīcas darbu nosaka arī tas, kā tiek gatavots ēdiens un ar kādu sajūtu. Tieši šeit strādā paši īpašnieki, pat stāv aiz letes. Atrasties šeit ir bauda, tieši viņi dod šo īpašo sajūtu. Te nav algoto darbinieku problēmas, kuriem ir vienalga, kā viņi dara. Abi komponenti savienojas un veido šo efektu. Šis cilvēciskais moments: kā to dara, kādu enerģiju tajā ieliek. Tādā veidā šis pats princips darbojas arī mājās, jo mēs tīri no dizaina viedokļa varam uztaisīt ideālu māju, bet tur dzīvo konkrēti cilvēki, tas nav atraujams viens no otra pilnīgi noteikti. Tāpēc jebkurā biznesā tas arī jāņem vērā.”

Tā kā zināju gadījumu, kad komercobjekta īpašnieki, kuri ilgi nevarēja rast finansējumu savam objektam, vērsās pie Lindas, lai ar savām zināšanām labu laiciņu pastāvējušu stroiku pārvērstu par plaukstošu tirdzniecības centru. Cieši sadarbojoties vairākiem speciālistiem, tas arī izdevās. Gribēju uzzināt, cik izplatīta ir šāda veida prakse Latvijā?

„Privātpersonas ļoti labprāt to atklāj saviem draugiem un radiem, ved un rāda pārveidotos dzīvokļus- var teikt, ka 80% klientu nāk ar atsauksmēm. Man tas ir ļoti ērti, jo neaizņem laiku un nekas daudz nav jāstāsta un jāpierāda. Ar organizācijām ir citādi- tās nekad nedalās, pat ar saviem sadarbības partneriem nē, ja nu vienīgi tikai cilvēciskā plānā. Jo, pirmkārt, ņemot vērā to, kādas muļķības par fenšui raksta presē, cilvēkiem ir kauns atzīties tajā, ka viņi kaut ko tādu varētu izmantot, jo viņi nemācēs citam cilvēkam kvalificēti izstāstīt, ka nē, ka šeit patiesībā bija matemātika, ka nav jāliek birojā resnu Budu figūras un jākarina vēja zvani. Viņam vienkārši ir neērti, jo daudziem joprojām liekas, ka nodarboties ar fenšui ir kā skatīties kristāla bumbā un lietot talismanus.”

Saku Lindai, ka tāda sajūta, ka īsts fenšui praktiski vispār ir neredzams. Viņa apstiprina, ka pilnīgi pietiekot ar pareizi izmantotām krāsām pareizās vietās. Šī vai cita iemesla dēļ, bet šobrīd klientu loks ir visdažādākais- gan ražotnes, gan dažādu profilu veikali, gan radošas aģentūras, gan IT uzņēmumi un citi, no kuriem pilnīgi noteikti neviens neesot bankrotējis. Esot pat vairāki desmiti kompāniju, kas nāk atkārtoti, jo pirmās izmaiņas paceļ viņus uz augstāku līmeni, viņi meklē plašākas vai jaunākas telpas.

Pieminu nesen dzirdētu stāstu, kad cilvēks pēc zīlnieka konsultācijas ir bijis morāli sagrauts, jo ir ticis pateikts, ka, lūk, te vispār neko nevar darīt, brauciet dzīvot uz citu vietu! Precizēju, vai no Lindas praktizētās pieejas raugoties tiešām izriet, ka bezizejas situāciju nav.

„Jāsaka, ka desmit gadu laikā gan ir bijuši divi tādi gadījumi no simtiem citu, ka īsti neko nevar izdarīt tīri eksterjera dēļ. Piemēram, ja cilvēka problēmu risināšanai vajag, lai noteiktā mājas pusē būtu miers un klusums un tā ir galvenā problēma, kas viņam ir, tad šo tēmu nevar dzīvoklī atrisināt, ja uzreiz aiz mājas ir maģistrālais krustojums ar trijām joslām katrā virzienā. Nevar nolikt priekšā interjera priekšmetu, pat tad, ja tas būs kaut kas tik masīvs kā skapis, lai to novērstu, jo krustojums būs par tuvu un par intensīvu. Bet tie tiešām ir ļoti reti gadījumi, tā nav ikdiena. Un ja atskatāmies uz šo gadījumu, tad cilvēkiem, izvācoties no dzīvokļa, mainījās pilnīgi visa dzīve. Pozitīvā virzienā! Es cenšos cīnīties maksimāli. Ir pat bijuši tādi gadījumi, ka mājai ir jāpārdzimst un cilvēki izvācas uz pusgadu, lai tā māja pārtrauktu aktīvu dzīvi, lai norimtu. Jo, protams, ir vienkāršāk māju pārdot, bet tad ģimenei nāksies atstāt savu ierasto vidi- bērniem draugus, skolas, kaimiņus... Ir diezgan nežēlīgi pateikt- nē, neko nevar darīt, pat tad ja māja tik tiešām arī ir slikta, būvēta 60-tajos gados un uzbūvēta slikti. Bet var iedot laiku pārdzimšanai: lai enerģijas sāktu nākt pie cilvēkiem, uz laiku ir jāiziet ārā. Tas ir vienkāršāk kā nodedzināt visus tiltus un par to māju aizmirst. Gadījumā, ko aprakstīju, cilvēki izvācās ārā, mantas nolika glabāšanā un negāja uz to māju, lai enerģijas pārstāj nākt uz mājas centru. Jo enerģija nāk pie cilvēkiem, ne jau uz mājām. Pēc pusgada viņi atnāca atpakaļ un sāka dzīvot no jauna- uztaisīja remontu un tā māja pārslēdzās. Tas ir samērā sarežģīti , bet šādu triku fenšui ir ļoti daudz.

Pārmaiņas ir iespējamas
Saruna tuvojas noslēgumam un es mēģinu Lindai piesviest nelielu uzmodelētu provokāciju: „Vai pārliecība par savām zināšanām, ļautu tev piedalīties sociālā šovā, kur mēs ņemam nelabvēlīgu ģimeni no nelabvēlīga dzīvokļa, uz laiku izliekam no mājas, liekot pastrādāt fenšui speciālistam un ļaujam notikt brīnumam... Vai reāli ir iespējams, ka situācija mainīsies?”

Linda ietur nelielu pauzi: „Šeit ir tas pats jautājums- vai laimests loterijā padara ubagu laimīgu? Nē! Arī šajā gadījumā ir līdzīgi. Man ir vairāki labi piemēri par to, ka cilvēks dzīvo diezgan grūtos apstākļos un fenšui pakalpojumu cenas nav tās pašas lētākās, bet viņš saka- es pusgadu esmu krājis naudu, man mazliet ir, ko var darīt ar to? Un protams, ka tā summa nav tas, kas būtu adekvāts pakalpojumam, bet- viņš to ir darījis pusgadu un līdz ar to viņam šī summa ir ekvivalenta ar cita cilvēka daudz lielāku naudiņu. Tomēr cilvēks ir atnācis pats, viņam vajag tik ļoti, ka viņš ir gatavs runāt, darīt- un tas darbosies! Jo kādam, kam fenšui uzdāvinās, bet viņam tas nemaz nav vajadzīgs, tas nestrādā, reāli nestrādā. Jo cilvēku var iecelt saulītē un mainīt dzīvi. Piemēram, jauniem uzņēmumiem- viņš paņem vietu un peras, peras, peras, tad sakārto fenšui un viss iet uz augšu. Bet ir būtiska lieta: viņam pašam tas ir jāgrib!

Paņemt ģimeni un tad viņai kaut ko izveidot, ja tur nepiedalās pats cilvēks- tam nebūs nekādas jēgas. Tas nav tik viennozīmīgi, ka tieši fenšui speciālists dara brīnumus, jo ir cilvēki, kas jūt, kas viņiem apkārt jāsaliek, lai viss veiksmīgi darbotos, viņi iekārto vidi stipri tuvu ideālam, paļaujoties uz intuīciju. Bet bieži vien ir tā, ka cilvēki baidās tam noticēt. Ir diezgan liels procents cilvēku, kas nojauš kā jādara, bet viņam vajag atzinību, apstiprinājumu- tā, lai pasaka: „Jā, ir!”

Es arī pa šiem gadiem esmu iemācījusies turēt muti ciet un nelīst, kur neprasa. Radiniekiem, draugiem...Tas nestrādā”.
Nenoturos ar komentāru, ka bieži vien, ja cilvēks ir apburts ar kādas teorijas skaistumu, īpaši tad, kad pārliecinājies par tās noderīgumu praksē, tad viņa nemierīgais prāts aulekšiem vien nesas, lai sludinātu līdzcilvēkiem vienīgo patiesību. Reizēm tā ir gaužām cilvēciska vēlme palīdzēt. „Tā ir”, atzīst Linda, „bet man tas ir sen noiets etaps. Protams, es redzu, cik daudziem cilvēkiem apkārt nepieciešama palīdzība, bet tur nedrīkst līst iekšā bez aicinājuma”.

Fenšui nestrādās cilvēkiem, kuri... Piemēram, ir liels uzņēmums, liels bizness un ja kāds domā, ka atnāks fenšujists un šefs sēdēs birojā un spēlēs bumbiņas, bet klienti paši lauzīsies pa durvīm- nē, tas, protams, ir mīts. Jāstrādā ir tikpat sirsnīgi, vienkārši šī vide nodrošinās to, ka cilvēks varēs skaidrāk domāt, jutīsies enerģētiski stiprāks, būs vairāk ideju un risinājumu, mazāk būs konfliktu vai to nebūs vispār. Bieži vien saka: mums viss ir labi, bet tie klienti- kā nāk- tā bubina, kā nāk -tā bubina... Tikai viena problēma... Bubināšana. Jā. Bet izrādās, ka klienti uzvelkas tajā vietā, kur tiek nosēdināti, ka ir tāds.... bubināšanas stūris. Un šeit sākas darbs: pārceļam galdu, klienta stūrī novietojam to, to un to, varam visu risināt. Taču tas nenozīmē, ka viņi var kļūt rupji- nē, viņiem jābūt tikpat mīļiem, jānodrošina tikpat labs serviss, tas to neatceļ! Klienti sāks izturēties citādāk. Arī kafejnīcām būs dažādi risinājumi- vai jūs gribat, lai cilvēki šeit sēž, vai lai atnāk, iedzer un iet projām?.”

Svarīgi saprast, ka fenšui pats par sevi neārstē cilvēkus, tas rada uzmundrinājumu. Arī mājās, ja mēs atrisinām partnerattiecības, pārkārtojam kādu zonu, piemēram, ēdamistabu, mēs neitralizējam sliktās situācija, veicinām labās, bet tas nenozīmē, ka pēkšņi vīrs var atnākt mājās un nepadomājot aizskart sievu. Protams, ir mazāks risks, ka viņš to darīs, bet jādomā un jākopj attiecības pašiem. Krāsas neveido attiecības, tikai pastiprina vai pavājina to ietekmi, darot labākas vai sliktākas. Atbildība, šī trešā daļa- ir pašu cilvēku rokās. Šīs mikroizvēles nosaka visas būtiskās lietas”.

Tātad, lai kāds nebūtu Dieva plāns, cilvēki to vienmēr koriģē paši?
„Obligāti. Mēs vienkārši veidojam vidi, darām visu, lai tas palīdz cilvēkam. Kā reklāmā- ir parastais zaķis un ir Duracell zaķis. Zaķis tas pats, vienkārši baterijas labākas. Cilvēks jau paliek tas pats, vienkārši vide vairāk uzlādē. Un viņš darbojas labāk. Un ilgāk".